Rēzekne, pilsēta Latgales sirdī, acu priekšā uzplaukst kā puķe, lauku un ezeru, zemesceļu un dzelzceļa sliežu krustpunktā. Tieši tāda mūsu pilsēta izskatās, ja uz to palūkojas no putna lidojuma: četrās debesu pusēs kā zieda lapiņās ezeru un padebešu zilums, mežu un lauku zaļums, bet pašā viducī degoša uguntiņa. Tā ir pieminekļa "Vienoti Latvijai" jeb Latgales Māras krusta smaile kā enerģētiski piepildīta un mīloša sirds, atvērta visiem, kuri te dzīvo, draudzīga tiem, kas nāk ar tādu pašu uzticēšanos, piederības un vienotības sajūtu. Rēzekni, Zilo ezeru zemes centru, var atrast starp diviem augstākajiem Latgales kalniem — Mākoņkalnu un Lielo Liepukalnu, lielākajiem Latvijas ezeriem — Rāznu un Lubānu, kurus savieno līkumotā Rēzeknes upe. Mūsu pilsēta starp daudzo dievnamu zvanu torņu vertikālēm un vēstures likteņa līniju horizontālēm ir kā dzīvs un kvēlojošs podnieku ceplis, kurā norūdās ne tikai māla trauki, bet arī stipru cilvēku mūži, jo Rēzekne jau izsenis ir Latgales garīguma, kultūras un izglītības centrs. Rēzekne ir kā varavīksnes loks, kas savieno austrumus un rietumus, pilsēta ar daudzveidīgām iespējām un lielu attīstības potenciālu. Tā ir lielākā Eiropas Savienības austrumu robežpilsēta, ar kuru sākas Latvija.
(dzejniece Anna Rancāne)

Ja tautības būtu krāsas, tad Rēzekne - Latgales sirds - būtu viskrāsainākā Latvijas pilsēta, jo šeit izsenis dzīvo latgalieši, poļi, krievi, baltkrievi, ukraiņi un ebreji. Šeit vienuviet rimti sadzīvo daudzas tautības, ticības un tradīcijas. Ja šie cilvēki būtu dzīpari, tad tos atšķetināt nebūtu iespējams, jo tie ir ar sirdi ieausti audeklā, ko sauc par Rēzekni.